...jau trešo rītu dzeru kafijas automāta žļurgu, kaitinu kuņģi un palīdzu galvai mazliet atslābt, iespējams sāpēt mazāk.

pagaidām nevar saprast, ko tas nozīmē - es taču esmu melnās tējas cilvēks! tāda sajūta, ka...nezinu...pat bail atzīties. sev.

ziniet, es sev patīku labāk, kad nedomāju par apkārtējās pasaules netaisnībām un apkārtējo cilvēku neizdarībām. bet par to ir tik grūti nedomāt, savukārt domājot (droši vien domājot principā...te tāds skumjš smaids...) tiek nomākta mana ikdienas lietu uztvere līdz tādiem apmēriem, ka es nespēju vairs ietērpt vārdos lietas tikpat skaisti, kā es tās redzu, jo tad ir grūti saskatīt skaisto.

un ziniet, katra diena ir skaista, ja mēs izvēlamies to redzēt. katrs cilvēks noteiktos apstākļos un noteiktiem cilvēkiem spēj būt skaists kā personība, tikai kāpēc gan mēs nevarap atcerēties, ka par cilvēku būt nozīmē arī morāli būt un tad katra ikdiena būtu brīnišķīga.

par spīti tam, ka sarūgtina, par spīti tam, ka sāpina - dzīve ir mīlama un skaista.

es paņemtu visas tās grāmatas, kuras piedāvā pickle_jar, ja vien finanses ļautu... ghhhh

es šausmīgi neprotu prasīt/lūgt pēc palīdzības. aš mēle notirpst un paliek tizla. un tad, kad paprasi un saņem kurvi, tad nākamreiz tas nepalīdz kļūt veiklākai šajā jautājumā. hmm...