šeit man būtu jāpārfrāzē rasbainieks - nav ko vispār piekdienās nākt uz darbu!

šorīt tik ļoti gribējās gulēt un nevarēju izvelt sevi no pēļiem, ka raudiens joprojām nāk. esmu maziņš nabaga nabadziņš - mīlēt un žēlot!

vakar atskārtu, ka manās mīļākajās filmās (piemēram, Benny & Joon, Barfuss, Secretary) galvenais sievieškārtas personāžs ir vai nu nupat iznākusi/aizbēgusi no psihiatriskās slimnīcas vai viņu tur grasās ievietot, pat no Remarka "Melnais obelisks" visspilgtāk prātā palikusi meitene no psihenes, kurā galvenais personāž sasmīlējies un kuru viņa neatcerējās, kad atlaba.

hmm, ko tas liecina par mani?

P.S. nupat atskārtu, ka līdz vakardienai nezināju, kuras ir manas mīļākās filmas. kārtējais apgaismības brīdis, kas nesaistīts ar realitāti un notiekošo tagadni.

P.P.S. un nupat pieķēru sevi, ka visas manas mīļākās filmas ir romaņķikas par damaged people. jautājumu nav.

tiku pie šakaladkas ar lielajiem riekstiem - nom-nom-no-mom, tieši tas, ko vajag!

esmu nevaldāmi preicīga, nē, pat laimīga - bez iemesla, vai arī tāpēc, ka dodos šodien prom no Rīgas, ha! turklāt nevis ar busiņu, bet konfortablu mersīti lieliskas vadītājas kompānijā, kas gadās būt par vienu no manām tuvākajām draudzenēm un laba sieviešklačiņas biedre! pjūrs lāvs! gi-gi-gi