lāses krīt un atsitas pret palodzi. lietus.
zosāda. it kā āda zinātu, cik lāses aukstas,
itkā spētu izlasīt mākoņmaliņas, no kuras nokritušas, vēstules.
vēstījums mums, cilvēkiem.

skropstās atstarojas monitora gaisma, vienīgais gaismas avots istabā.
gaisa plūsma no loga un atkal zosāda.
es ilgojos lietus, kas skar plakstus, matus, lūpas, basas kājas.
es ilgojos bezrūpīgas vasaras, kad ilūzijas nav vēl pārdurtas, kā ziepju burbuļi,
kad ziepju burbuļi tiek palaisti sēžot piemājas pļavā,
zinot, ka mamma kuru katru brīdi iznāks pievienoties, lai gozētos saulītē, ar citronūdens krūku rokā,
zinot, ka esmu drošībā un nekas nevar notik.

zinot, ka lietus ir solījums.
solījums asarām, kas nebūs jāizraud,
veldzei, kas nebūs jānožēlo,
izjūtām, kuras jāpiedzīvo,
mīlestība, kura jāsaņem.

un lai arī uz saules ir plankumi, lietus ir tas, kas nes cerību.
tas, pēc kā ilgojas miesa, kad uzskrien zosāda.

sievietes ir kā orhidejas - skaistas, bet tik un tā parazīti.



upd.: šodien. šodien, lai justos labāk, cilvēki var kļūt par līdzekļiem. bīstieties sirēnas.

es varu mālēt ciet sev acis cik vien tīk, cik vien spēka (cik ciniski šobrīd), patiesību tu no sevis nekur neliksi, nekur nepaslēpsi un neapklusināsi, tik un tā maita izlīdīs ārā. ir visai neisepējami gribēt neiespējamo un nesapisties meistarībā, ziniet'?!


bet domāju, ka apkārtējie piekritīs, ka esmu sasodīti laba aktrise - reizēm pat pati noticu.

bet tik un tā - kritušu eņģeli nepacelsi.

I am awake since 7 am - not happy!

kaķim šķiet, ka esmu viņa īpašums. cik uzjautrinoši. viņa aizstavībai jāatzīst, ka viņš ir uzticīgākais vīrietis, kas šajā mājā spēris savu kāju. dodu galvu ķīlā, ka ilgnoturīgākais.

es zinu, ka tas tā nebija domāts, ka pie vainas citi atpstākļi, bet tēvs pirmo reizi man pārmeta bezdarbību, jo nezina apstākļus, par ko sajutās nelāgi, kad apskaidroju apstākļus, bet no tā tagad nesāp un nav skumji mazāk.