lai gan saprotu, kā mēdz teikt Ozoliņa, no kurienes šajā gadījumā aug kājas, tik un tā tas nepalīdz.

esmu gatava spert zemes gaisā un zibsnīt zibeņu, lūk, cik nikna esmu!


p.s. ja vien zinātu, kādu veidu, kā atgūt iekšējo līdzsvaru, būtu gatava hoķ uz ausīm stāvēt!

turklāt no rīta saņēmu "komplimentu" jautājumā "Tev viss kārtībā? tāda noraudājusies izskaties".

nu, jā, bļe, ja alerģija tā raspsihojusies, ka uzkrāsoties nav iespējams principā, gadās izskatīties kā noraudājusies.

visu dienu galvā skan Zemfira.