iespējams man apkārt ir visādi depresīvi personāži nevis tāpēc, ka es būtu pesimiste, bet gan tāpēc, ka nekad neko dziļu neemsu dzirdējusi no pārpozitīvām būtnēm. tagad nesaprotu, kā es to līdzsvaroju, ja varu atļauties pieņemt, ka neesmu sekla un pašai jau šķiet, ka komunikācijie diezgan pozitīva?

Izgāju krāsu testu - tagad par krāsām iebilst man ir aizliegts principā, jo mans rezultāts ir 4! ha

visi sāk cilināt gavēņa būšanas, bet es pat nezinu, no kā man būtu jāatsakās, ja es izlemtu gavēt - no gaļas nedrīkst, jo tad es burtiski atstiepšu pekas, ņemot vērā, jau esošo dzelzs trūkumu organismā. nesmēķēju, nedzeru. otra lieta, kuras liegums man izraisītu diskonfortu un niķīti, būtu liegums uz šokolādi un kūkām (varētu teikt saldumiem, bet tie būtu meli), bet, ja es no tiem atteikšos, man pārdegs smadzenes - kaut kur tak enerģija jāgūst, ja visu dienu strādā ar cipariem, precizitātēm un prātu čakarējošām huiņām.

tad vienīgais, kas paliek ir disciplinēties - celties laicīgi, nekavēt darbu un drēbes uz darbu sagatavot jau vakarā, ko nekad nevaru saņemties - tas der vispār?

meh, nav ko sevi spīdzināt - gavējiet, kam jāgavē un kam tas ir svarīgi, es atturēšos no gavēņa! :)

man nezināmu iemeslu dēļ šodien esmu tik jūtīga, ka visu uztveru kā uzbrukumu, lai gan patiesībā nezinu, vai tas tā domāts (droši vien nav - cilvēki tak nemēdz uzbrukt tā pat vien?). kaut kā dīvaini tas pavasars uz mani iedarbojas.

man fakultātē bija pasniedzējs, kurš, lai studentus nesauktu par idiotiem, sauca par nenobriedušiem prātiem.

tas tik tā - kontekstam.