lai gan esmu atmetusi cerību, ka man varētu paveikties un es varētu pa miegam sapņus neredzēt (jo, džizas kraist, tie ir tādi sapņi/murgi/vervelējumi), tad vismaz organisms mācās tos ignorēt, aizmirstot, kamēr no rīta aizmigušais zombijs, tātad es, cenšas iztaisīties uz darbu. tas ir tikai kompromiss, bet vismaz ir. vot.

es šodien nestrādāju VISPĀR - nevar saprast, vai ta sir ned. nogales un rallija iespaidā (starp citu pirkeš pirmās reizes un neparedzētām ķibelēm nobraukts neslikti) vai pavasara un saules itekmē, bet šitas ir vienreiz jāizbeidz!

labi, ka vismaz darba nav tik daudz pārmaiņas pēc, ka nienokoties tik un tā nevarētu paveikt. tas, starp citu, arī varētu būt viens no iemesliem - jo mazāk darba, jo mazāk gribās darīt. trūkst adrenalīna piešprices, droši vien.