bļā, noturējos stundu piecpadsmit, lai pēdējās piecpadsmit minūtēs tomēr vairs nespētu izturēt un vēl pasēdēt ar iekostu mēli. Izvedu šefu - atkal. bravo, bravo!

nu, kad es iemācīšos paturēt pie sevis visus sūdus - tak neinteresē nevienam viņus dzirdēt, kur nu vēl risināt. vot, dura! turklāt naiva.

nu, kad es iemācīšos paklusēt?!

droši vien padomāsies, ka esmu galēji sajukusi prātā (īpaši tie, kas zina, kāda ir mana māte), BET gribu pie mammas, lai pačubina matiņus un pažēlo (jā, viņa to ne vien prot, bet arī laiku pa laikam dara)!