ja man tagad nedaudz uzspēlētu klavieres un pēcāk ļautu aizmigt spēcīgā satvērienā uz Stiprā dzimuma pleca, mana naktsvidus miesaskārība būtu neslikta balva. eh

īsti nevaru saprats, kas manai personai ir apkaunojošāk - tas, ka ir kam uzzvanīt un saņemt visa veida uzmanību un mierinājumu, bet es to nedaru, vai arī tas, ka...ai, labi - tie ir tikai pārkarsēta prāta murgi dzīvoklī, kur IR pieslēgta apkure.

un jā, mana karma nekur nav dējusies - visādiem ne tik tuviem cilvēkiem ir tendence uzticēt savus pārdzīvojumus un kaut kādā ziņā noslēpumus, tas jau pats par sevi nebūtu nekas slikts, tikai reizēm pieķeru sevi pie atziņas, ka to mēdz nedarī cilvēki, kuros notiekošais mani tiešām varētu interesēt. un kopumā, ja norobežojās no tiem, kas mani izmanto par savu emocionālo miskasti, man šķiet, ka es esmu neslikta vācele.