es gandrīz nekad nejūtos droši, tieši tāpēc ir grūti atteikties no tā, kas rada drošības sajūto. tas netaisa jēgu. vispār.

ko darīt, ja ir paranoja, bet pajautāt tiešā tekstā nevar?

reizēm tas, ka turamies, apliecina tikai mūsu vājumu.

es atceros bērnībā dzirdējusi kaut kādu pastāstu iz bībeles, kur čuvāks tiek aplaupīts un atstāts tuksneša vidū (ja pareizi atminos) un viņš iet un lūdzas Dievam, lai viņam atsūta zirgu, bet nekā. šis nu turpina ceļu pa tuksnesi un turpina lūgties un te, šeku-reku, pretī nāk ēzelis, šis savāc ēzeli un lūdz tālāk zirgu, bet šim atkal ēzelis priekšā slāj, nu tā, ebrejs būdams (droši vien)šis savāc kādus 7-8 ēzeļus līdz tiek līdz mājām. šim kaut kas tur jautā - ko šis tāds apmierināts, zirgu ta nedabūja, bet šis atbild - toties dabūja 8 ēzeļus. stāsta iedomātā morāle ir tāda, ka ticība atrisina visu un, ja lūgsi, Tevi uzklausīs, iespējams saņemsi palīdzību citā, nevis iedomātajā veidā, bet saņemsi.

tad nu lūk kamdēļ mans prologs - bļaģ, ir dzīvē situācijas, kā tagad, piemēram, man, kad sūti, cik vien ēzeļus gribi, zirgu tie nespēs aizvietot tik un tā, sukas, bļa! un vienalga vai tie ir 5 vai 105 ēzeļi, tie tik un tā ir un paliek ēzeļi.