pāris dienas atpakaļ man tika jautāts, ja man būtu laika mašīna, kurp es dotos - nākotnē vai pagātnē?
kādu brīdi ieturot pauzi, nonācu pie secinājuma, ka paliktu tepat, jo mūsu laikam nav ne vainas un manai dzīvei nav ne vainas. vienīgais, kāpēc būtu vērts atgriezties kaut kad pagātnē, ir dažas mūsdienās izzudušas vērtības: gods, cieņa, augstsirdība (gan jau vēl kāda cēla mūsdienās aizmirsta morālā kategorija).

nav jau noslēpums, ka tā laika vai mūsdienu zemnieki diži neatšķiras savās morālajās nostājā un inteliģentumā (ceru, ka neaizskaru neviena jūtas - neba tāds ir mans mērķis), kā arī mūsdienu elite ir tikpat izvirtīga un zemiska kā pagājušo gadsimtu galmi, un tomēr jāatzīst, ka (vispārinot, neprecizējot laika periodu) buržuā inteliģences dzīves kvalitāte iespējams bija augstāka (morālās kategorijās nevis iespējās runājot).

un var jau ķiķināt par kurtuāzām mīlām un cerībām kādam atdoties līdz pēdājai "dušas" vīlītei un vēlmes sagaidīt to pašu pretī, tik un tā - tāda savsatrpēja ziedošanās man šķiet skaista. Un nevajag man skalot smadzenes par pārāk augstām ekspektācijām un citām hreņām - mana vieta ir citā gadsimtā, tikai būtu labi zināt, kurā tieši. neskatoties uz to - es nekur nedēšos un turpināšu jums, mani mazie slusļiki, krist uz nerviem še' pat!