Spītniece
01 September 2010 @ 11:11 am
 
vēl neesot laiks. interesanti zināt, kad tad pienāk laiks lietām, par kurām jau tagad ir sajūta, ka vajadzētu tā kā mainīt va nokārtot?

p.s. tētis, uzzinājis, ka man negribās dot atpakaļ savu jauno mīluli un ka man patīk "white Westhighland terrier", ir tā sacepies un ir gatavs jau šajā nedēļas nogalē aizbraukt un man vienu iegādāt:
1) man ir labākais tētis pasaulē,
2) baidos ka šīs sugas (uzņēmīgi, visu varoši, starp rindām lasoši (lai gan nekas jau netika nedz teikts, nedz pieprasīts), gādīgi un uzmanīgi) vīrieši ir izmiruši.

p.p.s. man neba vīriešos tagad ir problēma, bet gan neziņā, ko man vajag/gribās un tajā, ka nav neviena, kas varētu pieņemt lēmumu manā vietā, ka man jāturpina viss varēt un vilkt pašai. vot. te nu bija - sāku jau melot pat sev - laikam jau tomēr vīriešos ir problēma. un ne jau viņu neesamībā manā dzīvē, bet gan tajā, ka "kad gaidi zirgu, Tev sūta čupām un kaudzēm ēzeļus". žēl, ka neesmu ebrejiete un neprotu no tā izspiest kādu labumu. (bez jūtelīguma - nebija domāts ļauni par ebrejiem - tikai sadzīviski/metaforiski or smth)

nu, re, mani mazie draudziņi - pasūdzējos! :)
 
 
Spītniece
01 September 2010 @ 12:18 pm
 
roķeles, kājeles trīc, kā gribās nopirkt tās grāmatas! un alga nāk! nav prāta darbs, turam sevi rokās!
 
 
Garastāvoklis: mans prihais-psihais prāts!