vasara nenoliedzami ir precību laiks, tad nu es paskatījos uz paziņām tuvākām un tālākām, kā arī vienkārši kopā esošiem pāriem un nonācu pie šaušalīgas atklāsmes - skaistām, gudrām, jautrām, foršām meitenēm ar labām karjerām un izglītībām blakus TĀDI puiši - nesimpātiski (nereti ar jau esošu vai tādu, kas veidojas, plikpaurību), slinki (mājās darīt neko negrib, mazie mājas darbi jāizdīc mēnešiem ilgi), augstprātīgi (uzskata, ka viņus grb visas vai vismaz viņi var dabūt jebkuru), bieži vien finansiāli varētu būt labāk nodrošināti. Un tad es nevaru saprat - mīlestība ir akla, kurla un stulba vai arī viņas ir tik izmisušas un tā baidās palikt vienas, ka ņem pretī jebkuru, kurš nav pilnīgi zemē metams.

Lūdzu, nepārprotiet - es saprotu, ka ne visi ir vienā maisā metami un katra no iepriekš nosauktajām īpašībām pati pa sevi nav nekas īpašs un finansiālā situācija vispār nav arguments, bet laikam tā doma, kas ienāca prātā, skatoties no malas (jo, protams, nezinu katru situāciju - iespējams, ka viņš savu mīļoto (?) mājās uz rokām nēsā) ir - LV ir tik daudz skaistu un patiešām foršu sievieviešu, ka vīrieši ir izlaidušies, precīzāk, izlutināti (godīgumam jāatzīst, ka lielā mērā pašas sievietes jau vainīgas, ka tā), ka vairs neseko līdzi nedz savam ķermenim, nedz personībai.

Skaidrs, ka man ir pārāk augstas morālās un emocionālās prasības, lai tās attiecinātu pret jebkuru sieviešu vai vīrieša vidusmēra prototipu un ka ne katra sieviete atbilst augstāk minētajiem kritērijiem, protams, ir atī otrādākas situācijas (viņš foršs, bet viņa šaušalu šaušala), bet tomēr - neaizmirstot, ka nav ideālo cilvēku/personību, jāatzīst, ka tik spožas personības un skaistas meitenes ir kopā ar tādiem lūzeriem.

Dīvaini.