šodien ir uzmācīga vēlme pasūdzēties par visu pasauli un pateikt tieši, ko domāju, pat ja neprasa. tāds atvieglojuma vilnis - lietus atbrīvo prātu un mēle trinas un nestāv mierā.

kā kaķis saulē es lietus/negaisa laikā jūtos brīva, izlaidīga un laiska.

mans darbs ir runāt ar cilvēkiem un rast iespējas, kuras viņi paši neredz vai negrib redzēt. un cilvēki ir stulbi pēc velna. un mana dienas deva pacietības ir tik liela, ka vakarā man gribās atspārdīt sienu. labi, ka 18:00 aizveras darba durvis un visas pa dienu sakrātās emocijas paliek tur. tikai reizēm nogurums izspraucas līdzi uz mājām pa atslēgas caurumu vai durvju spraugu.

nu, bļeģ, ka izveda pēdējās stundas laikā, īpaši jau pseido elektriķis - āāāāāāāā - vecis prasa MAN nokonstatēt, vai vanasistā/koridorī/tualetē nestrādā slēdzīs, jo slēdža vaina vai vadu vaina? Nu, bļāāā! Un kad konstatē, ka slēdzā vaina, noplāta rokas un DIENAS VIDŪ, nevis aizbrauc nopirkt slēdzi un sataisa, bet gan aizvelkas mājās, lai atbilktos citu dienu! āāāāā

es nesaprotu, es te tād nenormāli pieaudzīga un bezproblēmu radījusm, jo visu tak var atrisināt, vai visa pasaule vienkārši ir sajukusiprātā?!


es saprotu, ka esmu pārlutinata ar 2 tēviem, kuri abi mājās visu var salabot un bez problēmas, dīkšanas vai vilkšanas mēneša garumā, bet nu tomēr - pizģets!