man bija tik daudz ko teikt, bet tā noguru darot, ko vajag, ka nepalika vietas pat priekam par paveikto. :(


jā, būs tētis un man būs jāsaņemas starot un nest prieku - tam tak mēs, bērni, esam domāti, vai ne? jo īpaši, ka jau telefoniski dzirdēju, cik draņķīga viņam bij' diena. un viņš no mums abiem vēl ir optimists!

ir tā dīvaini - kad esmu palagbalta, man riebjas, bet kad nosauļojos brūna, jūtos kā melnstrādniece. man tak nav kaut kas ar to ķobi kārtībā.