laiku pa laikam darba kontekstā nākas kontaktēties ar kādu, kas ir pabijis apcietinājumā.

tad nu tas izraisa pārdomas - vai es būtu spējīga kādu nogalināt?

pieļauju, ka ir apstākļi, kuros es spētu vai kuri izraisītu tādu emocionālo stāvokli, ka es spētu.

tajā pat laikā, man šķiet, ka mani vislabāk raksturo šajā jautājumā sapnis, kurš mani piemeklē laiku pa laikam:
esmu uz tilta, ārā negaiss, ir tumšs un līst lietus.
jau kādu laiku bēgu no liela, tumša vīrieša tēla.
tilts tāds Vanšu tilta tipa, vētras iespaidā viegli šūpojas. gāž kā no spaiņa.
fiziski nogurums, morāli - zvērīgas dusmas. mani panāk un es paklūpu.
kaut kur izrauju govju ķēdi un aiz zvērīgā niknuma sašķaidu uzbrucējam roku un celi.
asinis. sāku skriet. pēc pirmajiem metriem niknums pāriet. es atgriežos, sāku apkopt uzbrucēja brūces un izsaucu ātros.

pamošanās aiz dusmām uz sevi par tādu debilitāti.

gadkaja-gadostj
pohschmerzen

ir tāda jēla krievu estrādes dziesma Уходи красиво - tas ir tas, ko es daru vienmēr.

cits jautājums, kas kuram ir skaisti.

patiecoties tam, ka Zancis mani kā bērnu vakar nolika gulē, em, es pat nezinu cikos, es šodien jūtos kā driģenes saēdusies - hiperaktīva un lecīga! :D

nu, nekas - tas pēc kāda laika pāries un iestāsies normālstāvoklis, tas ir, žāksts! :)

nevaru nepiekrist Zan', kad viņa jautāja kādu laiku atpakaļ - kā ir iespējams šitādas pārmaiņas pāris stundu laikā no pilnīga kvīksta, līdz pilnīgam žākstam? Un tad vēl atpakaļ (pāris reizes vismaz)

jej-bogu neko nesaprotu!

Te nav neviena, tikai miers un skaidrība.
Sāk satumst, bet es nevaru saņemties iet mājās.

Viss sākās ar -> sajūgs, bremzes, gāze, gāze
turpinājās ar manam (es dzirdu -> urlu) bembim jauna gumij' (riepas)
tad nāca nākamā jautrība,
līdz nonāca pie trakās večiņas