Zinu, zinu - vajadzētu paskatīties, kas lācītim "vēderiņā", bet neesmu droša, ka to gribu, ņemot vērā, ka mūzikas playlist'e man rada vairāk emocijas, kā konkrētais vīrietis. Bļa, besī man tāds iniciatīvas trūkums!

pašlaik man tiešām pietiktu ar vīrišķi, kurš ir apveltīts ar mednieka instinktu un tā vietā lai tielētos vienkāršī nāktu un iekarotu!

Protams, dažām patīkamām iespējām (piemēram, iespējai studēt) ir jāpasakās emancipētībai un feministēm, bet pa lielam - labprāt norautu viņam visām galvas par vīriešu atpautošanu un padarīšanu par lupatām! Vot, es esmu runājusi!

pēkšņi atcerējos, kādu, kas tika brīnījies, ka sievietēm patīk tādi, kas no sērijas nepievērš uzmanību, izdrāž un pamet (nu, tas nav citāts, bet doma tāda), tagad saprotu, ka tā visticamāk ir kļūdaina interpretācija par tēmu iekarotājs - sievietēm (nevis šievišķiem un bezprincipiālām apkārt šļuškotājām)patīk izlēmība un iekarošana, tas, ka vīrietis paņem to, kas viņam pienākas (nevis palūsdz "drīkts Tevi noskūpstīt?" - vēēē). Tam nav nekāda sakara ar pidiņiem jākļiem kā tādiem.

Kaut gan, ja jau ir bezprincipiālas šļuškas, kāpēc lai nebūtu jākļu?

lai dabūtu visu līdzsvarā, tas ir, nelīdzsvarā/dislīdzsvarā/alīdzsvarā jāpieskatā kāds, kuram mani nevajag, vot!

citādi skuka beidzamā!

šeit laikam loģika meklējama tajā, ka kaut kādas emocijas, pat negatīvas, vismaz ir emocijas un tas ir labāk, nevis pilnīgi nekas - ir cilvēks/nav cilvēka po!

Tā uz sitiena nevaru īsti atcerēties formulēnumu, bet tajā brīdī īsti nevarēju saprast - apvainoties vai uztvert kā komplimentu, jo man tik pateikts:
es negribu citu labāko draudzeni, jo pārējie ir ar daudz vairāk trūkumiem (bet tas tika pateikt tādā formulējumā, ka es esmu tāda ērta un padevīga).

Nē, nu man tiešām rūp un pārcilvēcīgi sāp par maniem tuvajiem, bet es negribētu pāršaut pār strīpu un kļūt par perētājmāti vai nedod Dies' par vispasaules glābēju.

Noskatījos Avataru. Es gribu uz Pandoriju un būt avatars - sevi spēju vairāk saasociēt ar viņiem, patiesībā idejiski saplūst pilnībā, atšķirībā no cilvēces kopumā. Filmas emocionāli spilgtākajos kadros tiešām no sirds ienīdu cilvēci un kārtējo reizi apzinājos, cik ļoti man tomēr riebj cilvēki.

Es saprotu, ka tā ir tikai filma un tas ir režisoru nopelns, ja tā ir tik emocionāli saistoša un saviļņojoša, tomēr man žēl, ka nav tādas vietas un nav tādas civilizācijas, kas būtu pieejama. No otras puses, zinot cilvēces pradažnuju dušu, var būt i labi, ka tāda vieta nav zināma, pat ja eksistē milzu univerzumā. :)