Jūtos apslimusi -gribu mājās un gultā ar siltu tēju. Vē!

Kuģis. Tumša, mierīga jūra.
Tāds mūsdienīgs un jauns tas kuģis.

Strauja tumsa, cilvēki kliedz.
Es esmu ar kādu. Nezinu, ar ko - it kā kādu pazīstamu, bet tajā pat laikā tālu.
Šķiet, vīrieti. Kuģis strauji grimst.

Panika, izmisums.
Vienīgā doma - tikt tālāk, pēc iespējas tālāk - tas paraus līdzi.
Otra doma - kur viņš palika, kur viņš ir? Viņš tika prom no kuģa, tika.

Auksts. Tumsa. Klaigas rimstas.
Cits kuģis. Es uz klaja ietīta segā, precīāk, pledā.
Blakus māte. Visapkārt kuģu vraki - jaunu kuģu, laivu vraki, tā kuģa vraks, kurš grima kopā ar mani.
Tagad jau esmu kādā no Rīgas kanāliem - tikai tāds liels un zem tilta var tikt ar to mazkuģi, uz kura atrodos.
Izmisums manā balsī - kāpēc viņi tos neaizvcā? Kāpēc tie ir te?
Māte: Krievijai tā izdevīgāk! Krievu oligarhiem, biznesam.
Es: Krievijai? [galvā - Krievija? WTF?]

Drudžaini pielecu gultā sēdus - murgs, pārāk spilgts murgs - Titāniks, bļa!
Līdz celšanās brīdim vēl stunda piecpadsmit, atmetot biezo segu, iemiegu, lai gan šķiet, ka tulīt, tulīt sadegšu.
Nākamais drudža vilnis, sagrābju segu un atkal iemiegu.

Modinātājs. Galvu i nepacelt no spilvena. Jūtos izmocīta.

Darbs. Parasta diena.

Šis murgs vēl ir tāds, kuru atceros, turklāt tās šausmas, kuras murga laikā izjutu, nebija tik baisas kā lielākoties.

Es vēlos, kaut neredzētu sapņus vispār. Tiešām apskaužu cilvēkus, kas spēj atslēgties un vienkārši gulēt. Bez maniakālām ainām un izmocitām naktīm.

Gribu, lai tas beidzas, neko vairāk. Gribu, lai ir kāds, kas spēj to izbeigt, jo man nav spēka.