es pieņemu, ka tas nav īsti normāli, bet reizēm (diezgan bieži pat) es gribu būt labs darbinieks, padarīt visu, ko vajag, neskatoties uz nereālo apjomu, un gribu, lai šefs šo īpašību novērtē un atzīst par labu esam padarīto. nav tā, ka viņš nenovērtē, vienkārši gribās, lai to pasaka, nevajag skaļi un ar pompu, bet lai to pasaka.

tādi ir mani mazie sapnīši un ilūzijiņas par darbu. (jā deminutīvi, kurus es gandrīz nelietoju, ir ielikti, lai var izjust nereāluma piesitienu līdz kaulam).


lai cik dīvaini nebūtu - man patīk mans darbs, man patīk tā neatkarība un lēmumpieņemšanas tiesības, un iespējas, protmas, saprāta robežās un bez ļaunprātīgas izmantošanas. laikam tāpēc sadzīvē man nav nepieciešamības spēlēt varas rotaļas un es necenšos būt tā, kas visu vada (i don't have to be cruel* to rule Your world :D). tik mazliet pakontrolēt vajag - bet tā tāda sīka pataloģija. /gy-gy/




/oriģinālā gan ir cool, bet tas tik labi neierakstās kontekstā. :)