Izrādās, ja atsaldē pakaļu 2:15am ejot mājās no centra, rodas ļoti daudz ko teikt un domu tranzīts pārpludina smadzenes.

šodien pieņēmu cienā māmuliņu (laikam lietoju vārdu "māte", kad uzkrājas dusma, bet ir dienas kā šī, kad viņa ir pavisam labiņa un nerunā man pretī /ķiķinu/ un tad arī es esmu labiņa un visi ir apmierināti) - diena izdevās feina, čupām sieviešlietu (matu krāsošana, solārijs,zupas vārīšana un kūkas cepšana). Izvārīju skābu kāpostu zupu ar grūbām - jammmī! :D

man ir skaidrs, kāpēc ir tik viegli uzsākt kontaktu/draudzību ar jaunām asinīm katra dzīvē - tu par viņu neko nezini un viņš/-a par tevi ar', bet jums ir interesanti, jo ir tik daudz, ko stāstīt, tik daudz nostāju un attieksmju, ko vēstīt, līdz brīdim, kad ir apgūta jaunā "teritorija" un tiek saglabāti patstāvīgi sakari. Savukārt tiklīdz ir pārtraukumi, tā kaut kas mainās un tu pat nesaproti reizēm kāpēc, bet nespēj vairs atrast to kontaktu - neba štekers nepareiz, neba kontaktligzda bojāta.

noskatījos Mulan ķīniešu/japāņu/hz versiju, protams, nogaudojos, jo viņiem hepī-endu nav. nekad.