Eh, man gan ir plaša sirds - saņemu atvainošanos un viss atkal kārtībā.

Es, protams, saprotu, ka tas tik līdz nākamajai reizei, bet -> ja cilvēks vēl atceras atvainoties un nevis ķesītim, bet tiešām ar nožēlu, tad ir vēl cerība, vai ne? :)

Es saprotu, ka krīzes laikos sūdzēties par darbu kādam var šķist nepieņemami. BET -> ir otra galējība (lielai daļai tā ir realitāte pateicoties krīzei, bet man tā ir realitāte neatkarīgi no krīzes-nekrīzes), kad tev katra diena ir kā krīžu menedžments un tu skrien kā vāvere ritenī, jo darba/amata specifika tāda. Rezultātā dienas beigās esi izpumpēts un draugi brīnās, kāpēc tava mīļākā nodarbe ir saistāma ar gultu/gulēšanu/vārtīšanos/gulšņāšanu/izlaišanos.

Jūtu, kā es paskrienu garām savai jaunībai, bet pagaidām neko nevaru tur mainīt, tas kaitina un pārsteidz vienlaicīgi, bet visvairāk - nogurdina.

Tagad šķiet tāds naivums vai cerība (?) turēja pie dzīvības lielās/skaistās/labās dzīves ilūziju.

Tagad es zinu, kā rodas kuces un krāni.

Man ļoti žēl.

manuprāt, visi (arī tie, kas neapzinās) gaida, ka viss griezīsies un rotēs ap viņiem.