| . |
[9. Mar 2013|19:31] |
Man nav, ko rakstīt. Nav, par ko rakstīt. Nē, nu es varētu, bet šaubos, ka kādu interesē, ka es, par piemēru, šorīt pamodos septiņos, padzēru kafiju, izberzu vannas istabu (1,5 h darba un sviedru), uztaisīju ēst, palasīju Troņu spēļu jauno grāmatu (aizmirsās, kā sauc) un tad ar māsu devāmies pie manikīra.
Iegājām trepenē un tad māsa uzdeva liktenīgo jautājumu: šodien ir voskresņije, ja? es saku, ka nē, subota. Viņa man - nedirs. Es viņai - nu, nopietni, šon subota, voskreseņije rīt. Viņa - braucam mājās. Es domāju, ka svētdiena krievu valodā ir tas īsais vārds.
Un tad mēs gandrīz nonesām vienu sētu.
Tagad dzeru rumu ar kolu, fonā skan: "tētis ēzeļos! Tētis ēzeļos!" un es saņemos uz strādāšanu. |
|
|
| jap |
[9. Mar 2013|19:40] |
un jā - es vienmēr jūtos vainīga, ja kādam tuvumā ir slikts garastāvoklis. It kā jau saprotu, ka ne manis dēļ, neesmu pie vainas nu nemaz, bet vienalga - jūtos vainīga. Tā vien gribās mākties virsū ar jautājumiem "Vai tu dusmīga/s?" "uz mani taču nē?", "kas noticis?" "kā es varētu palīdzēt?" utt., utjpr. lieliski apzinoties, ka pēc brīža labākā gadījumā man uzbrēks "atšujies, nelaime!" vai sliktākajā - nositīs ar skavotāju.
Bet vienalga - vienmēr jūtos vainīga.
Besī ārā un es pat zinu, no kurienes tai vainas sajūtai "kājas aug", bet tāpat vaļā netieku. |
|
|