Nākas atzīt, ka uz jautājumu:"Un kad Tu pēdējoreiz piezvanīji savam psihoterapeitam?" (c) krii   man nav, ko atbildēt, jo es pat pirmo reizi viņam neesmu piezvanījusi. Paskatījos, ka citi gan zvanījuši itin cītīgi, dažam pat bijis psihoterapijas kurss, a es... mhm, kauns atzīties, bet patiesi - pat nezinu, ko tāds psihoterapeits dara.

Labi, es zinu no filmām, ka tur jāapguļas uz kušetes, jāaizver acis un jāstāsta kaut kas smeldzīgs, dziļi persōnīgs un dramatisks, kamēr psihoterapeits sēž lielā kubkrēslā un lasa avīzi. Jāstāsta tik ilgi, kamēr viņš to avīzi izlasa un saka: "Jūsu laiks ir beidzies, tiksimies pēc nedēļas!" un tad ir jāsamaksā liela nauda.

Es  te īsti nesaprotu - tas ir labi vai tomēr slikti, ja es pie tā psihoterapeita tā kā ne reizīti, nekad, nekad? It kā jau šķiet, ka labi - tātad esmu ietaupījusi naudu, pie kam mans tēvs ar vienu ausi slikti dzird - varu viņam stāstīt sazin ko un pilnīgi par brīvu... A no otras puses - es, tātad, esmu vecmodīga un vispār - iespējams, ka viss ir tik ļoti, ļoti, ļoti kaut kā "pēc-psihoterapeita-raud", bet es to nemaz nepamanu šitā savā Ulubelē dzīvodamās. Nu, es nezinu!

PS Mani mierina vien tas, ka arī laukuroze  diezi, vai nojauš, kas tas psihoterapeits par zvēru un kāda no tā jēga.