ir tādi cilvēki, kuri līdz idiotiskumam bieži lien svešās sarunās ar savu viedokli, mūždien pamācot, čīkstot, kā ieķērusies plate atkārtojot divus teikumus tikmēr, kamēr saņem apmierinošu repliku, parasti lienot tavā privātajā telpā, runājot iespējami tuvu tavai ausij lai ne zilbe neaizslīd nepamanīta, nekur nekad neiet vieni paši, uzdod jautajumus, uz kuriem atbilde ir acīmredzama vai nevajadzīga
ir tādi kaitinoši cilvēki. un nelaimīgi arī, jo izmisīgi grib draudzēties un parunāties. tas ir kaut kāds nolādēts apburtais loks - kā lai draudzējas ja nemāk un ka lai iemācas, ja nav uz kā mācīties. nedod, Dievs, kļūt par kādu tādu cilvēku, tas noteikti ir breismīgi