vakar bija viens no tiem vakariem, kad baudi un brīnies, par ko man tas, jo šķiet tik pretdabiski, ka var satikties ar mīļu sen neredzētu padraudzeni, saēsties makdonalda džanku, iet uz Daugavmalu un notrāpīt tur ierasties tieši tad, kad čalis spēlē digitālo flīģeli, saule riet un kuģīši, laivas un baržas braukā no labās uz kreiso un atpakaļ, var runāt par jēgu, skaistumu, mūziku un dzīvi, viss pēkšņi šķiet tik vienkārši un pašsaprotami, ka tu, nabags, nezini, kas tieši ir izdarīts tik labi, ka tiek dots tāds vakars un tāda dāvana