Rīgas balzāms dvēselei. sestā diena manā dzīvoklī. un mincene, kas šņāca, tiklīdz tuvināju roku un panikā mētājās pa virtuvi mēģinot būt pēc iespējas tālāk. par spīti potēšanai (vai varbūt tieši pateicoties tai) tikko pati pienāca, es drīkstēju noglaudīt no galvas līdz pat astei, pieglaudās un minūtes trīs trinās gar sāniem. es jau vairs necerēju un es esmu diezgan neglābjama optimiste (vismaz šajā kaķu situācijā, par spīti drūmajām prognozēm un co). to sajūtu var salīdzināt vienīgi ar mirkli, kad saproti, ka otram, tam, pēc kura tvīksti un ilgojies un ar ko ietu pretī saulrietam, neesi vienaldzīga. es gandrīz dzirdēju klikšķi
rīt iešu pirkt kvalitatīvu pilnvērtīgu kaķēnu barību - nabadzīte dikti izkāmējusi, sāniņi pavisam iekrituši, bet - ir kontakts! tas nozīmē to, ka kaķis kļūs normāls par spīti visai līdzšinējai dzīves pieredzei, tas nozīmē to, ka mana pieeja ir bijusi pareizā. un ir pagājusi tikai nedēļa, es esmu darījusi pāri (ķērusi, vedusi pie 2 ārstiem, pēc OP taču ir diskomforts, špricējusi, vīstījusi dvielī lai nespirinās) un tomēr dzīvnieks ir labdabīgs un CERĪGS
ja es viņu ietrenēšu nepretoties kad skatās ausīs vai mutē, vispār iznāks ideāls kaķis