šodien caur trakās vīramātes trako māsu nāca pirmās atsauksmes: mana trakā tante esot teikusi, ka racēji to zārku esot dauzījuši lai urnu var uzrakt virsū. kādu zārku, to, kurš no 1992.gada jau sen kā sapuvis?! prasīju :D
tad es padomāju un izdomāju ka šī ģeniālā doma gan jau radusies nevis manai trakajai tantei, bet manas trakās tantes trakajai tantei. a.k.a. vecamammas māsai. pie galda tā nošokēja manus brālēnus ar savām vaimanām par to kad tad (kurā dienā pēc nāves) to dvēseli sūks no tiem pīšļiem ārā un ka nabaga kremētie nevarēs normāli augšāmcelties, nebūs tai dvēselei vietas bet ko ta tie nabaga apraktie - visu mūžību kā puveklim jāstaigā
mūsu mirstīgajam prātam nav jādomā par tādiem sīkumiem es atteicu, gan jau viss tiks forši sataisīts un gan vietas pietiks gan nebūs jāsmird es teicu vedot skuķus pačurāt

/šī vienās citās bērēs Amerikas brālēnam esot pajautājusi, kas viņam as seju, nav kaut kāds sifiliss? (19 gadi. pūtītes) Neaplaidīsi?