šokēšana kā māksla un pašapmierināšanās mani ļoti garlaiko. Plikas meitenes, kas uz samta dīvāniņiem guļot /skūzi/ pirž burbuļus. es kaut kā nespēju tam noticēt nevis tādā ā!-kā-tas-vispār-iespējams ziņā, bet tādā, ka man tas liekas mērķtiecīgi, izrēķināti, auksti bez autentiskuma un patiesuma, ar pārākumu pret skatītāju. iepriekšējais gadsimts, norietējusi ēra. mani arī ļoti garlaiko Brekte. divtūkstošajos es biju uz Balčus izstādi ar fotogrāfijām, kur jauni pumpaini cilvēki darīja seksu, arī orālo, tur bija arī video filmiņa par džeku, kas taisījās par meiteni (vai otrādāk). tur daudz kas aizskāra manas (lielākoties estētiskās) jūtas, bet pēcgarša bija pliekans un garlaikots nuinah.
es nesaku, ka mākslai jābūt obligāti skaistai vai pareizai, man liekas, ka tur estētiskajai kvalitātei maza nozīme un svarīgi, ka ir tā daudzveidība, bet būtu labi pieņemt to, ka mēs iepaliekam par daudziem gadiem un nekompleksot. jo nu performanču mākslā mēs neesam un nekad nebūsim avangardā, bet līdz tiem cilvēkiem, ko grib šokēt, rosināt un mainīt tās idejas, kas ir apakšā tam, ka sieviete aiz aizkariņa ievieto makstī olu ar krāsu un tad to uz audekla 'izdēj', kaila sēž uz krēsla, menstruē, monologā stāsta par visādām lietām no kaunuma apmatojuma adot šalli (palabojiet ja kļūdos detaļās, tas bija pasen) vienkārši nenonāk. un ir pilnīgi vienalga vai tu glezno ar cilvēka ķermeņa daļām vai šķidrumiem, lec cauri aizdedzinātai pentagrammai vai tml.
tajā pat laikā uz to izstādi/performanci par tēvu alkoholiķi gan es labprāt aiziešu, ja paspēšu