20. Janvāris 2008 (14:44)
patiesībā tas, ka man tagad ir kaķis ir dziļi ironiski. man vienmēr labāk patikuši suņi. nē, nu kamēr maziņi, visi kaķīši ir jauki. pirms izaug par egoistiskiem, atriebīgiem monstriem, kas čurā ciemiņu apavos vai skrāpē ka nemetas. mums gan neviens tāds nav bijis, bet stulbi gan. tieši tādēļ es nebeidzu vien brīnīties par to, ka mans kaķis ir jauks, nāk, kad sauc, ir ņurcāms kad vien man ienāk prātā, stulbs nav, iet tur, kur es eju. nu gandrīz kā suņuks, tikai murrā
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ha, tu tikai pagaidi. Es tagad esmu pārvācies uz Zvejniekciemu, kur pirms manis jau dzīvoja viena kaķene. Ko padarīsi, sākām dzīvot kopā. Es pret viņu izturējos labi: ļāvu gulēt savā istabā, nespēru, ar smagiem priekšmetiem nemetu. Bet nepateicība visiem kaķiem ir gēnos: viendien, kad nebiju mājās, tas lops bij sačurājis un sakakājis matraci. Tā, lūk. Kaķus nevar pataisīt par puslīdz civilizētiem dzīvniekiem, viņi tā nav audzināti -- viņus tak domesticēja tieši viņu slepkavniecisko tieksmju dēļ. Tu tak neturētu mājās asinskāru tīģeri -- tad kāpēc turēt viņa samazināto versiju?