šodien laikam piedzīvoju šī gada (vasaras toč) skaistāko mirkli, kad lēnā lēnā upē (ne manas bērnības, bet otrā) ar vismaz gadu nesatiktu draudzeni iebridām pilnā upē (gājēju tiltiņš uz Ķirbaksalu tikai pusmetru virs ūdens) un siltā ūdenī peldējām un pļāpājām vismaz pusstundu, turklāt tikai pirmās minūtes ar apakšveļu (es) vai peldkostīmu (viņa) mugurā, apkārt neviena cilvēka (saliņas sākumā tēvs ar dēlu makšķerē), klusums un skats uz pili - pilnīga idille un vasaras esence, es pēc kā tāda ilgojos vismaz divus (!) gadus