šodien laikam piedzīvoju šī gada (vasaras toč) skaistāko mirkli, kad lēnā lēnā upē (ne manas bērnības, bet otrā) ar vismaz gadu nesatiktu draudzeni iebridām pilnā upē (gājēju tiltiņš uz Ķirbaksalu tikai pusmetru virs ūdens) un siltā ūdenī peldējām un pļāpājām vismaz pusstundu, turklāt tikai pirmās minūtes ar apakšveļu (es) vai peldkostīmu (viņa) mugurā, apkārt neviena cilvēka (saliņas sākumā tēvs ar dēlu makšķerē), klusums un skats uz pili - pilnīga idille un vasaras esence, es pēc kā tāda ilgojos vismaz divus (!) gadus

bija brīnišķīgs vakars ar bērnības draudzeni un videozvanā trešo no mūsu kompānijas ar vīnu un sieriem un ko vēl piedienas un laiskām sarunām par perimenopauzi, turku zobiem, krēmiem, lāzerepilāciju un vaska strēmelēm atūsošanai un spītīgiem bārdas matiem kuru nav nemaz vai pēkšņi pusotra centimetra garumā un cik brīnišķīgi ir sunīši un saulainiem sapņiem par tikšanos nākamajā vasarā un vēlām laiskām brokastīm