ar radiem kontaktējoties es jūtos kā tas virtuālais indietis, kas ar mazu krūzīti no puspilnas laivas smeļ ārā ūdeni, kamēr nikna sieva aiz muguras, kas tipa mazgā smiltīs traukus, viņam neskatoties lej ar bļodu atpakaļ.
vīramāte zvanīja atkal. par to pašu iešanu uz veikalu ar bērnu. vai tad viņam nav ķēdes lai pieslēgtu velosipēdu? /un pēc tam ko - nīktu stundu lielveikala iekštelpās uz soliņa?!/
bakstos pie kompja visādiem svarīgiem sīkumiem, uzliku fonā https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/3
sestdien bijām mazpilsētā pie tēva. šis pītā grozā ielicis 20 burciņas konservu. zemeņu, aveņu, ķiršu ievārījumi un kompoti, protams, rokturis padevās, grozs pa zemi, labi, ka saplīsa tikai četras burkas un pašā grozā, ķēpa bija ātri novēršama, šis šoreiz pat nelamājās. saprata, ka nevajadzēja, bet nu cik nu ir tie apskaidrības mirkļi. vecums nenāk viens. būtu jau vēl par ko papukstēt, bet ko nu par priecīgo
lasu tagad šito: https://lina.lv/shop/ari-senus-ievainoj
kā jau visas Līnas grāmatas - sakarīgas lietas plus ezotēriska -ņa
