piektdien biju uz ARS Asara ielā, viņiem pie sienas daudz Ditas Lūses gleznu un viena maza skulptūriņa. daļa no gleznām tiešām aizgrābjošas un daļa likās fifīgas - mugurkauls, krūšu kurvis, zirga kāja ar pakavu. palika ļoti žēl, ka sabiedriskās vietās arī turīgās iestādēs maz mākslas un skulptūru un grafikas vispār gandrīz nemaz un ļoti bieži tas, kas ir ir kkādi smuki, bet lēti Ikea tipa sienas rotājumi

tā arī bija, kā es domāju - hroniska vārstuļu deģeneratīvā slimība. būs tagad divreiz dienā pa tabletei, esot garšīgas, košļājamas, bet tad jau redzēs kā tēvam ies ar to iebarošanu kad māte ilgstoši nebūs mājās, bet nu forši, ka aizveda, ir rīcības plāns - pēc 3 mēnešiem jāatrādās. stulbi jau, ka sunītis nav vesels, bet pagaidām tikai trokšņi un ar šitām zālēm vajadzētu būt ilgam laikam, līdz sāk visu ko nevarēt. un viņam jau tā tie pēdējie četri gadi ir uzdāvināti, viņu taču veda uz klīniku nopotēt a tagad dzīvo kā princis. un tomēr jau desmit gadi džekiņam. izmetām mazu lociņu, parādījām pilsētas puikam govju un zirgu smakas, ostīja aizgūtnēm viss tāds priecīgs, pie katra krūma paceldams kāju kaut arī ne pile nenopilēja