Bija reiz tāds jūzeris cibā unpy. Nekas neesmu satikusi. Šonakt sapņoju, ka biju pie viņa ciemos kādā no bezgalīgi gariem izlocītiem komunālajiem dzīvokļiem kaut kur Rīgas centrā (tas dzīvoklis sapnī bieži figurē, man liekas ka tiešām tāda esmu bijusi) un malkas plītī cepām kartupeļus un kamīnā gaļu

par spīti tam, ka pauris nevelk, esmu šodien diezgan daudz laba izdarījusi. tā kā jutu, ka sāku darīt kaut ko galīgi šreijā, turpināšu ar grūti sačakarējamiem darbiem. nu tur izmazgāt veļu, izvākt vannu, ar spirtu nomazgāt gumijkoka lapas u.t.t.

visvērtīgākais no paveiktā - izmazgāju vienu koplietošanas izlietni lai ir tīra un smuka un bibliotēkā ielēju divus litrus ūdens patrepē noliktai mirstošai difenbahijai

papildus izsīkumam un pārslodzei, šajā vīkendā man bija jādīlo ar
1) "mammūūū! māsa manā gultā ielika brūnu lielu plastalīna kaku"
2) ķiķiķi "mammu, mēs taisam burbuļu pūšamos" "ja? cik labi" ķiķiķi "mammu, es iečurāju trauciņā, man būs čuru burbuļi!"

tiešām piecas minūtes pirms ģērbjos uz bd pakaļ sīkām atnāk vecākais. viņam tomēr sāpot ļoti tas pirksts uz kura nejauši bumbu spēlējot uzkāpa klasesbiedrene. nevar atspiesties rakstot u.t.t. nu jā, mazais pirkstiņš atvirzīts, apakšējā falanga uzpampusi piramīdiņā. labi, ka jēdzu izpalpēt, bet nu vilks viņu zina. zvanīju tai sīku ārstei, kā paredzams - dara neko (ķipa novēro) un ja slikti, tad uz bkus
bet kā var skolas koridorā starpbrīdī bumbu spēlējot uzkāpt otram uz plaukstas man nav skaidrs :D
nejauši jau jā, bet kā?!