Nostaigāju kādus 3 km. No viens puses nekas daudz, no otras iespaidīgi, jo pusi ar dažādu muskuļu grupu sasprindzināšanu uz maiņām un īsiem kadrioslodzes posmiem un tas ar visu apdauzīto ķermeni. Tiku arī humpalās, nopirku sev samsonite datorsomu par piečuku un melnu bītleni (abi vajadzīgi bet vēl ne spiedoši pirkumi), ieguglēju cenas un tagad jūtos vēl priecīgāka
Būtu jāmēģina janvārī katru dienu tiešām iziet pastaigā, kaut drusciņ

aizsūtīju e-pastu pieteikt to tēvu pie acu ārsta. aizmirsu noskaidrot personas kodu. aizmirsu arī atbildēt uz viņu atbildes e-pastu kur rezervēja laiku. šorīt piezvanīja vai jā. sarunājām ka izņem no sistēmas. jo man jānoskaidro tas personas kods. vakarā zvana vēlreiz, ir valsts apmaksāts laiks sestdien no paša rīta. piezvanu. kategorisks nē. jo nu viss ir slikti tāpat paliks akls, ar māti nekur vispār nebrauc un vārtiņus arī sākuši slēgt jo vecāmamma. man JAU ir depresija un vēl šitas. piecas minūtes un izsūca sausu pēdējās enerģijas driskas

Šovakar sīkais vispirms ieķēpāja brālim matos plastalīnu, saņēmis vienu pļecku atpakaļ atskrēja pie manis sūdzēties. Pat nerāju, vienkārši izķemmēju ar pšikalku, nav spēka domāt adekvātas sekas (nevar noņemt telefonu vai ekrāna laiku ja tāda nav). Aizdedzināju sveci, dzeru otro kafiju dienā, ēdu šokolādi (vecamamma man arī iedeva eiro našķītim). Viss kā šīrīta psiholoģijas lekcijā par to, kā foršāk dzīvot bet bet bet
Ne tikai diplomēta depresija bet arī besis