Šovakar sīkais vispirms ieķēpāja brālim matos plastalīnu, saņēmis vienu pļecku atpakaļ atskrēja pie manis sūdzēties. Pat nerāju, vienkārši izķemmēju ar pšikalku, nav spēka domāt adekvātas sekas (nevar noņemt telefonu vai ekrāna laiku ja tāda nav). Aizdedzināju sveci, dzeru otro kafiju dienā, ēdu šokolādi (vecamamma man arī iedeva eiro našķītim). Viss kā šīrīta psiholoģijas lekcijā par to, kā foršāk dzīvot bet bet bet
Ne tikai diplomēta depresija bet arī besis