šodien bija plāns aizvest sīkus uz bd un braukt uz augstskolas bibliotēku pabeigt vienu un uzbliezt skeletu citam rakstu darbam, jo vajag literatūru, bet vakar pēc sapulces bd uzleca t' un visu vakaru nogulēju kā valzirgs, šodien no rīta piecēlos pabļaut uz bērniem (mani slimošana ļoti samaitā). beidzot esmu augšāmcēlusies, vēders vairs nesāp, bet pēc kafijas ar pienu kkā nav labi, nedaudz šķebī
bet nu nekas, dzīvosim, jāizdara tie darbi, kas sāk svilt, siāmas trīne jau grupas darbā visus nervozi sāk dzenāt.

ienācu cibā, izlasīju, ka Haralda Sīmaņa vairs nav, nevaru parakstīt, asaras gāžas tā, ka neredz monitoru
viņa mūzika mani izvilka no tumsas, bezcerības, depresijas, tā bija vienīgais gaismas stars kad burtiski stāvēju bezdibeņa malā un noenkuroja mani šajā esamības pusē, tā bija elpa kad elpot bija grūti un nebija spēka un tajās ciešanās, kas biju es ienesa nedaudz skaistuma un struktūras

reāli jāiet uz visiem koncertiem un izrādēm, kad un kur vien var un jānopērk arī viņiem puķes

Aaaaaa
Teksta uzdevums: pagalmā skraida kaķi un cāļi. Cik pagalmā kaķu un cik cāļu, ja zināms ka kopā 10 galvas un 32 kājas
:D