ienācu cibā, izlasīju, ka Haralda Sīmaņa vairs nav, nevaru parakstīt, asaras gāžas tā, ka neredz monitoru
viņa mūzika mani izvilka no tumsas, bezcerības, depresijas, tā bija vienīgais gaismas stars kad burtiski stāvēju bezdibeņa malā un noenkuroja mani šajā esamības pusē, tā bija elpa kad elpot bija grūti un nebija spēka un tajās ciešanās, kas biju es ienesa nedaudz skaistuma un struktūras

reāli jāiet uz visiem koncertiem un izrādēm, kad un kur vien var un jānopērk arī viņiem puķes