noskatījos to "Mans mīļākais karš", ļoti iesaku. apraudājos tikai vienā vietā pie "Salūzi." jo kaut kā iedūra sirsniņā. šodien daudz jādomā par to, kā apkārtējo notikumu konteksts maina skatījumu uz mākslas darbu. vakar fragmentā par tiem domrakstiem pamatskolas beigās, klausoties tos tekstus fiziski jutu, kā pakrūtē viss sažņaudzas spriedzē un šausmās. un vēl pie tā skolnieču iesnieguma un sarunas direktora kabinetā. un es domāju, ka pirms mēneša tā nebūtu bijis, jo es taču zinu - astoņdesmito beigas, (vārda) brīvības vēsmas, mēs visi zinam vēsturiskos notikumus (spoiler alert - viss beidzas labi), bet pēdējo dienu "Skazi Gordejevoi" (ja neesat sākuši, ļoti iesaku, lai gan sagruzīs arī) interviju rezultātā un domājot par to, kas notiek tur, tie samērā mierīgie fragmentiņi uz mani atstāja nospiedošāku un drūmāku iespaidu nekā skelets smilšukastē (ko es no savas bērnības atceros kā mītisku tēlu par spīti tam, ka mana bērnība citā desmitgadē un pavisam citā pusē). un vēl man visu laiku jādomā cik jocīgi un kā kurā vietā tas viss notika. vecvecāki bija izsūtīti, visi kopā pēc reabilitācijas atgriezās, vienā ciematiņā uz maiņām talkā uzbūvēja cits citam mājas. kopā dzēra, kopā dziedāja visādas dziesmas (mamma kkad brīnījās ka tādas dziesmas bijušas saizliegtas, viņējie esot dziedājuši), mamma pabeidza augstskolu. neklātienē un Liepājā, kad jau strādāja, bet manuprāt vēl padomju laikos un drusku brīnos kā tas bija iespējams, jo viņa jau arī tautas nodevēja meita, bet kkā drīkstēja ar bērniem strādāt. interesanti, būs viņai jāizprasa
nākošā būs Mērijas ceļojums.
