viena no lietām, kas man nereāli rada stresu ir ilgstoša nenoteiktība nākotnē. nu, kad tev nav zināmas prasības un noteikumi un notikumu secība. es zinu, kur tam kājas aug un esmu to pieņēmusi kā faktu, kad ir trauksme, cenšos neaizrauties ar katastrofu scenārijiem (kas ir bijis nomierinošs mehānisms, kad tu katastrofas X gadījumā izdomā notikumu secību diviem variantiem+, bet šis pēdējā laikā radīja vairāk trauksmes. cenšos pārtraukt), bet man vēl tālu līdz neizbēgamības pieņemšanai, kad tu no savas puses izdari visu un tad gaidi. un gaidi. un gaidi.
un ja iepriekš tas ir bijis tāds flirts ar ne pārāk veselīgiem psihes mehānismiem, tad kopš ir bērni, tā ir kļuvusi par objektīvu nepieciešamību lai jau laicīgi var saorganizēt loģistiku
bet es to nevaru, jo gaidu (cries in spanish)
