Viņš ir tik gādīgs! Zinot to, cik ļoti pārmīzusi jēgu esmu no tā, ka man vēlāk bāzīs acī lāzeru, šis rūpīgi izsver, kuru no skapī esošajiem mīļākajiem krekliem ar caurumu vai pleķi šodien uzvilkt! Jo nu tad man ne līdz lāzeram
Karoče sēžu es tagad visa tāda nervoza, tūlīt palikšu pusakla un mani viens vīrietis vaktē (tāds neko, diezgan zolīds. nav datbinieks) un jau otro reizi ļoti galanti brīvprātīgi piespiedu kārtā dabū apsēsties, lai gan es negribēju. Mīļo sīrupiņ, vai man sit kanti?!
es esmu ļoti ļoti piekususi, bet priecīga. tik priecīga kā dzimšanas dienā, jo lai gan esmu par krietnu summiņu nabagāka, virs galvas kā drūms mākonis vairs nekarājas tīklenes atslāņošanās. pati lāzerprocedūra nu tā, nepatīkamākais, ka acij piespiestu turēja lēcu, tur gan bija šķidrumiņš, tā kā nebija sausi, bet man visvisvairāk no visa, ko cilvēkam var darīt, nepatīk, ja grābstās gar acīm. un šausmās es nosvīdusi slapju muguru biju jau tikai pie acu spiediena mērīšanas otrajai acij.lol
mirklī, kad man rāva laukā skropstas (lai apstiprinātu manu diezgan drošo diagnozi, to nemaz kuram katram nedara, nebaidies!) es sērīgi apcerēju savas dzīves izvēles, bet nu ir noskaidrojies, ka man tur tiešām kaut kas dzīvo. Demodex. neguglējiet, pretīgs, lai gan lielākoties nekaitīgs. ērcīte. mēnesi divreiz dienā jāmazgā acu zona ar putām, 15 minūtes siltas kompreses un acu pilieni 3xd un ir cerība, ka skropstas ataugs. kas ir ļoti priecīgi, jo ar to otru matu sūdu tāda cerība ir, bet maziņa un čakarīga un ļoti dārga
un tad es paņēmu tur savu bezmaksas Vīnes kafiju un aizgāju pa centru nepareizajā virzienā, visa tāda eiforijā un apdolbījusies četriem acu pilieniem, pētot kā forši tas bruģis deformējas un drusku peld virsū.lol. attapos pie Lidiņa, nopriecājos. saskumu, jo nesapratu, vai mani bez BOLT somas laidīs iekšā. tad saskumu vēlreiz, jo taču gavēnis. ieraudzīju pāri ielai Narvesen. sapriecājos. atcerējos par gavēni, saskumu. nopirku sviestmaizi un ilgi meklēju žurnālu. atradu. izfiškoju, kur iet lai aizietu uz mikriņu pieturu. ir skaidrs, ka dižie pilsētas plānotāji ar tādiem mikriņiem nebrauc, jo es atradu divas dažādas pieturas, bet nevienā nebija minēts kaut viens mikriņš, lai gan redzēju, ka piestāja. bija gan kaut kādiem 8000 autobusiem ļoti smuki sataisīts laminēts metāla saraksts, pat pa minūtēm. izglāba mani kaut kāds starppilsētu autobuss.
no vienas puses jau šitas pasākums bija epidemioloģiski diezgan riskants. divreiz sabiedriskais un tad vēl gaidīšana, kamēr pasauks. bet nu kaut kā negribas arī aklam palikt, īpaši ja neatmetas no koronas (un tas bija pirmais garākais teikums, ko daktere pateica kad bija izskatījusies. cik labi, ka es esmu saņēmusies, tas ir sēdēt kā uz pulvera mucas. un ir jau iespēja, ka tas atkārtosies (īpaši ņemot vērā, ka plīsuši asinsvari bija abās acīs), bet ja reizi gadā iet pie ārsta, visdrīzāk noķers laicīgi, tik jāatceras katru reizi skatīt to tīkleni
nu jā, bet ko es gribēju teikt - mani vairs neuztrauc tas, ka es nemācēšu draudzēties tad, kad to mierīgi drīkstēs darīt, es baidos, ka jo tālāks ir tas mirklis, jo par lielākiem lohiem mēs visi paliksim un jo neizbēgamāk tas ir
