ieķēzīju matos to ampulu, kas no rīta, pie rīta kafijas visa tāda dvakojoša rūpīgi pārdomāju savas dzīves izvēles. man jau tā tukšā dūšā viss šķebina, īpaši smakas. smagi, ja pats esi tas šķebeklis un nekur nevari sprukt, jo vēl gandrīz mēnesi katru dienu jāiesmiržinās, turklāt voncuks smird līdzi visur, lai kur ietu (un nevar līst migā, ja nu iesmārdina spilvenu?!)
vispār tagad domāju par Simonu de Bovuāru. nu drīzāk par tiem viņas lakatiem un turbāniem. lai gan nekas jau nav nokavēts

es gan neesmu auditorija, man gan jau maciņš par plānu (un kurš vispār var apēst 10 burciņas, ja mazāk nedod), bet man briesmīgi gribētos pagaršot tos Sergeja Jēgera sīpolus želejā. nevis jo Jēgers, bet jo izklausās garšīgi un lai nu kur, bet želejā sīpolus neesmu ēdusi
/ieraksta sarakstiņā uzreiz zem franču sīpolzupas/

Ļoti pretrunīgas jūtas ieraugot, kā cilvēki sajūsminās, ka uzdevumā ko bērns darītu ja būtu prezidents bērns raksta neaudzētu kažokzvērus, gribu lai viņi ir brīvi dabā kur ir tīrs ūdens.
Jā, kažokzvēru audzēšana ir novecojis un neētisks bizness no visādiem aspektiem, bet iestājoties par šo dzīvnieku tiesībām uz cienīgu dzīvi neaizmirstiet piebilst, ka dabā vaļā viņus neviens nelaidīs, tikai nogalinās un labi, ja pēc tam kremēs

Izlasīju un ļoti ļoti nopriecājos par Raivja Dzintara rakstu delfos.