pēc tiem pirmās palīdzības kursiem man ir daudz pārdomu. un tas, par ko man jau vairākas dienas jādomā ir orientēšanās laikā. ja kādam paliek slikti, cilvēks paģībst, tad atjēdzas, jāpārbauda kā orientējas laikā un telpā. ar to otro viss kārtībā (ja vien pēkšņi neuznāk topogrāfiskais idiotisms), bet laikā es galīgi neorientējos. puslīdz zinu dienu, bet arī jāpadomā. datumu ļoti reti. es zinu, un labi atceros, ja man kādā dienā jāizdara vispirms 1) plkst. tikuntikos, tad 2) plkst. tikuncitikos u.t.t., bet ļoti bieži man ir ilgi jādomā un jāveic sarežģīti aprēķini, lai es saprastu cik tālu vai tuvu tā diena šai dienai, tas esības punkts ir kā tāda izplūdusi ķīseļa sala, kas peld pienā

Izrādās, ka ja acīs ir kaut kādi zibeņi, feierverki, melni punktiņi nopeld vai plankumiņi nomidžinās, vajag ar steigu pie acu ārsta. Man pie spiediena dažreiz ne tas vien rādās, ja baigi nokrities un strauji paceļu, bet nu nelikās, ka kkas tāds bijis.
Bet nu jā, izrādās kādi mazi asinsvadiņi parplīsa pušu. Un tagad jātiek pie lāzeroftalmologa un visdrīzāk ar lāzeru vajag piešaut klāt, lai nekur nekas neatslāņojas un nekur nesāk krāties šķidrums.
Kvotas i tam i šitam sen jau beigušās. Zvanīju tur un šitur un man deva pierakstu 23.decembrī, automātiski atteicu, jo 23.decembris. to, ka Ziemassvētki atcerējos, to, ka korona - gan ne :D
palasīju kihelkonnu un tagad domāju, moš rīt jāzvana šiem pieteikties
Jaunām brillēm arī vajadzētu saņemties, bet man tik šausmīgi briesmīgi riebjas TO darīt :(

Neierasti, bet jāieraksta arī labās mātes žanrā - biju uz īsu tikšanos ar bd logopēdu, teicu, ka gribu, lai manus ņem. Laba padarīta darba sajūta, lai gan nekas jau nav izdarīts