Mūsu mājās jauns ticējums: ja vakariņās ēd ūdeni (ar karoti), naktī jāraud cik ļoti gribas ēst

Divas dienas sēdēju kursos, kārtīgi iedziļinājos ko un kā palīdzēt, mācījos un cerēju, kaut man nekad mūžā šito nevajadzētu darīt un priecājos, ka dzīve iegrozījusies tā, ka nav ikdienā jāņemas ar slimiem cilvēkiem
Mediķi - tas ir kaut kāds kosmoss

Rīt vakcinācija un bd brīvdiena. Ok, klepus, no rīta viena pusstundu nokauca pa ceļu uz, nr.1 (mans lielais gudrais bērns) ievilka elpu un mērķtiecīgi sāka Spiest Klepu (talants ir, dramatiskajā pulciņā būs jāpiesaka, klepinājās gan pasūdīgi), vienam pēc āra vienmēr panesas punķis. Bet ja no rīta vienam bija trīs rozīgas pumpas, vakarā pārnākot visa piere, tad tikko ieskatos - johaidī, zem čolkas vēl vienam arī.
Galīgi nesajūsmina doma atkal visiem sēdēt mājās. Vēl mazāk doma, ka šitas tiešām ir kaut kas un es nezinot vēlīgi esmu ļāvusi padalīties

Tikko uzzināju, ka Justīnei ir veca mamma un jauns tētis. Tagad jūtos neērti. Nevienu no viņiem nepazīstu

Interesanti, ko citi zin par mums. To, ka ir gliemeži man audzīte pavaicāja jau pirmajā nedēļā
:D

Šogad putnu kursi būs tiešsaistē. Ļoti gribas, bet žmogs moka. Ja iestājas biedrībā it kā lētāk pat ja ierēķina biedru naudu (un vēl tak saņems žurnālus), to naudiņu varētu tomēr citam iztērēt bet šaubos, ka man būs laiks, vēl tie it kursi jāizdara cik var, jāsataisās nevalodas nodarbībām un spīd viens mazdarbiņš. A diennakts kā puņķis nestaipās un spēka arī ir tikai tik, cik ir.