vakardien kursos piedzīvoju katarsi. tēma lekcijai diezgan smaga. vainas izjūta un aizvainojums. bija diezgan wow. bija aspekti par kureim biju aizdomājusies, par to ka ir patiesa vaina un neirotiska vaina. bet man vienmēr licies ka vainas sajūta ir slikta. punkts. viss. un tā doma, ka vainas sajūta transformē, ka tā ir ceļazīme pieaugšanai, nobriešanai. un ka neirotiska vainas sajūta rodas, ja cilvēks nodarīto ir nožēlojis, bet nodarītā rezultātā ir radušās tik lielas dvēseles sāpes, ka cilvēks nespēj sev piedot, bija kas jauns. ja dusmas viņa salīdzināja ar šampanieša pudeli - spriedze aug kamēr izšauj burbuļus, tad vaina ir kā akmeņi, kas apēd enerģiju. ļtoi intertesants bija vingrinājums uz lapas uzrakstīt visas lietas, par kurām jūties vainīgs. tad bija jāmēģina atrast kāds tēls kas ar tām asociējas. un jānosver. nu tā, ka skalā 0-100 cik smaga ir šī tava vaina X, kā tu to izjūti. un bija interesanti, ka visās ailītēs kas attiecas uz bērniem vai personības iezīmēm bija 100. jā, tas ir psihiskais svars, ja tā var teikt, bet ir par ko padomāt. un tad bija jāmēģina uzzīmēt tēlu, transformēt vai nu katru no tiem vai visus kopā. ar domu tādu, ka tu uzzīmējot, pat ja nezini ko, vienkārši ļaujot rokai pašai knibināties un to tēlu atrast neapzināti, apzināti viņu pārveido tādi nosūti savai zemapziņai signālu, ka tu vari mainīt to situāciju, kurā esi, atrast izeju. protams, ka ar vienu reizi jau uzreiz viss var nemainīties, bet tas signāls esot ļoti svarīgs. man vispār nepatīk šitādi uzdevumi, man tas viss nāk ļoti grūti - vizualizēt tēlā un pēc tam transformēt vispār.. bet šoreiz pie aizvainojuma es ne vien sapratu kādā tēlā uzzīmēt visus četrus kas man bija, bet arī beigās uzzīmējot atvērtu logu ar aizkaru kas plīvo vējā, ar skatu uz egli pie upītes, es sajutu to svaiga gaisa plūsmu, skuju smaržu un milzīgu atvieglojumu

un meditācija bija par piedošanu un mani tā paķēra, ka es tur uz vietas raudāju un raudu arī tagad šito rakstot. es nemāku meditēt, vienmēr jūtos muļķīgi. ja acis jātur ciet un jāatslābinās, vienmēr vai nu nāk miegs vai jādzenā domas (kā gribas ēst, cik muļķīga padarīšana, kā rīt visu paspēt u.tml.)

mūžīgais darba rats. kamēr mazgāju traukus (minūtes 4?) lielajā istabā uz grīdas izgāž visas mantas. kamēr aizeju uzvilkt zābakus un garo tārpu, visa veļa no bļodas atkal brīnumaini salien atpakaļ vešenē. kamēr karu veļu, sīkie ielien wc un aizver durvis un kliedz. jo nevar kārtīgi aiztaisīt durvis, šķirba, redziet, paliek. ai, nekārtībiņa, ai, bēda! nāc, māt un aiztaisi durvis. no ārpuses
lol