kaut kad pamatskolā mēs bijām klases ekskursijā uz Līgatni. Bija iespēja izjāt nelielu riņķīti pa meža taku, ko es ar prieku, sajūsmu un lepnumu arī izmantoju. izstāstīja kas un kā un tad gājiena vidū es nedaudz pakustināju to stibiņu ko man iedpieda plaukstā un maigi papliķēju zirgu. zirgs, protams, sāka skriet mazā riksītī, es sajūsmā iekliedzos, palaidu grožus vaļā, ieķēros seglu priekšā un centos noturēties.

tieši tā man ir gājis šajā februārī: drusku sajūsma, drusku bailes, sejā sitas vējš, pār vaigiem līst asaras un tu izmisīgi centies noturēties un nenokrist. nu nekas, 3dien mazgāšanās (tieciet, kad es saku - tas ir Notikums), 4dien svēršanās un vīkendā nevis balderjāņi, vēsa lupatiņa uz pieres un kājas uz augsta spilvena, bet Angs Lī kinoteātrī. un es ceru, ka tajā vīkendā gan beidzot varēšu nekurneietnekonedarīt
man pat te pie rokas uz plauktiņa kā mēms pārmetums ir iesaiņota neatdota Ziemassvētku dāvana!

un tagad man ir jautājums tiem, kam ir vairāk par vienu bērnu: jums tiešām visas nebūšanas (niķi etc) zūd vai vismaz mazinās pēc tām 15-20 nedalītās uzmanības minūtēm dienā? es kaut ko nesaprotu, varbūt kaut ko daru nepareizi (ļoti iespējams), bet tās 20 minūtes vienu reizi kā tāda, piedodiet, čuriņa okeānā. var jau būt (un ļoti iespējams), ka tādēļ, ka visu laiku visi esam kopā un bērns neiet b/d, pilnīgi noteikti lomu spēlē konkurence un greizsirdība, bet mums tas neder: daudz par maz. es kā Atpestīšanu gaidu veselības uzlabošanos līdz garumgarām pastaigām un baseinam. tiklīdz būs vecums, ies ka sportot

ieraudzīju savas mīļākās smaržas, kuras sen jau avirs nevar dabūt. un tagad ir jautājums: vai man patiks (šobrīd)? vai man vajag? u.t.t.u.t.jpr. jo tie ir 100 ml. lielā pudele!
http://220.lv/lv/smarzas/sieviesu-smarzas/tualetes-udens-lagerfeld-chloe-narcisse-edt-100?id=3413418