kaut kad pamatskolā mēs bijām klases ekskursijā uz Līgatni. Bija iespēja izjāt nelielu riņķīti pa meža taku, ko es ar prieku, sajūsmu un lepnumu arī izmantoju. izstāstīja kas un kā un tad gājiena vidū es nedaudz pakustināju to stibiņu ko man iedpieda plaukstā un maigi papliķēju zirgu. zirgs, protams, sāka skriet mazā riksītī, es sajūsmā iekliedzos, palaidu grožus vaļā, ieķēros seglu priekšā un centos noturēties.

tieši tā man ir gājis šajā februārī: drusku sajūsma, drusku bailes, sejā sitas vējš, pār vaigiem līst asaras un tu izmisīgi centies noturēties un nenokrist. nu nekas, 3dien mazgāšanās (tieciet, kad es saku - tas ir Notikums), 4dien svēršanās un vīkendā nevis balderjāņi, vēsa lupatiņa uz pieres un kājas uz augsta spilvena, bet Angs Lī kinoteātrī. un es ceru, ka tajā vīkendā gan beidzot varēšu nekurneietnekonedarīt
man pat te pie rokas uz plauktiņa kā mēms pārmetums ir iesaiņota neatdota Ziemassvētku dāvana!