es dažreiz palasu tos viedokļus jautājumos un man žoklis atkarās. es jau saprotu, ka speciālistiem bieži vien nav laika izskaidrot medicīniski pamatotus lēmumus, kas ir viņu profesionālā atbildība jo īpaši tad, kad katra minūte ir no svara un kādam tas var maksāt dzīves kvalitāti, veselību vai pat dzīvību, bet ir arī kaut kā reāli riebīgi lasīt tās samazgas kurām cauri kā īlens lien visāda new age dabiskuma filozofija. jo ir tik viegli aizmirst, ka nāve arī ir dabiska. ka nāve nav nekas īpašs. ka mēs visi mirsim. un bieži vien tā tik ļoti noliktā mūsdienu medicīna ir vienīgais (jā, ne 100% drošais, jā, ne vienmēr pilnīgi efektīvais) salmiņš pi kura turēties un kas notur

un vēl es domāju, ka olšūnu kari ir tikai ziediņi, kamēr vien ir gana daudz indivīdu, kas uzskata, ka "Seviski svariigi ir sievietei caur normaalaam dzemdiibaam atguut sievisko vareeshanu" un tad uzreiz sākas mērīšanās ar krāniņiem (not) jo īstas dzemdības var būt tikai normālas, dabiskas un garīgas. gandrīz vai vēlams lai ir arī citāda pieredze (jo briesmīgāka jo labāk) ar ko salīdzināt, jo tikai tā tu vari būt kārtīga Māte. nu, un ja tu neesi dzemdējusi - sūdīgi tev. jo tu nekad nebūsi Īsta Sieviete.

un man ir ļoti ļoti skumji, ka šo praktizē pašas sievietes. nu to, ka man nebija īsti dabiskas dzemdības es arī uzzināju cibā. nu un. bet es arī to bērnu izspiedusi nejutu sevī nekādas transcendentālas pārmaiņas, es nekādi nejūtos pārāka par draudzenēm un paziņām, kam nav bērnu vai kas (iedomājieties tikai!) tos negrib.