es dažreiz palasu tos viedokļus jautājumos un man žoklis atkarās. es jau saprotu, ka speciālistiem bieži vien nav laika izskaidrot medicīniski pamatotus lēmumus, kas ir viņu profesionālā atbildība jo īpaši tad, kad katra minūte ir no svara un kādam tas var maksāt dzīves kvalitāti, veselību vai pat dzīvību, bet ir arī kaut kā reāli riebīgi lasīt tās samazgas kurām cauri kā īlens lien visāda new age dabiskuma filozofija. jo ir tik viegli aizmirst, ka nāve arī ir dabiska. ka nāve nav nekas īpašs. ka mēs visi mirsim. un bieži vien tā tik ļoti noliktā mūsdienu medicīna ir vienīgais (jā, ne 100% drošais, jā, ne vienmēr pilnīgi efektīvais) salmiņš pi kura turēties un kas notur