izgāju pastaigā. nekāda diži garā nebija, nepilna stundiņa, toties baigi forši un atsvaidzinoši. ar visu lietu. tagad gan sāp stulbais pirksts, bet vismaz pārbaudi izturēja - sāpēja tikai kādu laiku pēc zābaka uzvilkšanas

sācies huligānu gadalaiks. pielido pie paša loga, iedzied un ņirgdami aizlido tālāk

šeit nebūs par vienlīdzību, šeit būs par virtuvi. man, piemēram, nesanāk. nu, ēdamas jau ir, bet nekas tāds, kā pazīstamām sievietēm ar pieredzi virtuvē, kas ilgāka par manu mūžu. kotletes ir garšīgas. tās ir daļa no mūsu kultūrvides ne tikai kotletes-minets kontekstā. un tagad, no vecas padomju laiku pavārgrāmatas es izvilku triku un ir! ideālas. ar visu to, ka masai nepieliku ne sīpolu ne ķiploku. to visu izglāba (un pacēla jaunā, dievišķā līmenī) sautēšana slēgtā (melnās keramikas) traukā ar sviesta piciņu, garšaugiem (man bija selerijas un saldēti diļļu kāti), sadurstītu ķiploka daiviņu un nosegtas ar tomātiem. bija teikts sutināt 15 minūtes, man bija krietni ilgāk. kamēr krāsns uzsilst ar visu trauku iekšā, kamēr kartupeļi izvārās, kamēr sataisās vakariņot. un - mammamia! kas! tās! bija! par! kotletēm!

citreiz darīšu tā arī tad, ja ciemiņi nāk vakarā, bet jāgatavo no priekšpusdienā