zem eglītes mazs zaķītis ar matu suku no zariem ķemmē nost skujas, sarauš kaudzītē un pēc tam ar pirksietm izbirdina. tagad kādu laiku birs skujas. mums visiem. no visurienes. kad pasaucu tēvu un smīnīgi izstāstīju, viņš nopūtās un teica, ka divas dienas jau var paciesties, pēc tam tāpat to egli izvāks

klau, a ja es noformējos kā mikroskopiskais nodokļa maksātājs, es varu dabūt atpakaļ kaut kādus attaisnotos izdevumus? kaut vai medicīniskos? nu tas ir ja es tagad noformējos un sāku piepelnīties
pat ja es noformējos un neko nepelnu jo neko nedaru, tas diez vai var būt neizdevīgāk nekā nenoformēties? vai es te aplami domāju?

man ļoti patīk ziema. tāda kā tagad. ar sniegu, salu, lausku pa pakšķiem. ja vasarā (nu tādā īstā, karstā) es esmu sviedraina ģībstelīga pļeka, tad ziemā man viss patīk, visu gribu. slēpot, slidot, pastaigāties pa klajumiem, dzert tēju un skatīties laukā pa logu. vilkt un stumt bērnu ragaviņās. ir gan viens milzīgs trūkums tai ziema - stulbais dermatīts tā saņēmies, ka apsveru domu pie pirmās izdevības iet uz solāriju. jo esmu diezgan droša ka plaukstu apsauļošanu vietējās poliklīnikas nepiedāvā

pētījām īsres sludinājumus. māja atrodas ainaviskā vietā. diez ko nozīmē ainaviska vieta? saka māmiņa
blakus kapiem es atbildu, paskatoties uz māju bildē